Umajādu kalifāts

	Umajādu kalifāts; الخلافة الأموية‎
←	→
←
	; Karogs
	; Umajādu kalifāts ap 750. gadu
Galvaspilsēta	Damaska
Valodas	arābu valoda (oficiālā); aramiešu valoda; armēņu valoda; berberu valodas; grieķu valoda; gruzīnu valoda; ivrits; kurdu valoda; turku valoda
Reliģija	sunnītu islāms
Platība (750. gadā)	10 500 000 km²
Iedzīvotāji (7. gadsimtā)	62 000 000
Valūta	Umajādu dinārs

Umajādu kalifāts (arābu: الخلافة الأموية‎) bija otrais no četriem lielajiem arābu kalifātiem Tuvajos Austrumos, kas izveidojās pēc pravieša Muhameda nāves. Umajādu kalifāts pastāvēja no 661. gada līdz 750. gadam, kad tika izveidots Abāsīdu kalifāts un Kordovas emirāts.

Kalifāta pastāvēšanas laikā valdīja četrpadsmit Umajādu dinastijas kalifi: Muāvija I (661-680), Jazīds I (680-683), Muāvija II (683–684), Marvāns I (684–685), Abdelmaliks (685–705), Al Valids I (705–715), Suleimans ibn Abdelmaliks (715–716), Umars II (717-720), Jazīds II (720–724), Hišams ibn Abdelmaliks (724–743), Al-Valids II (743–744), Jazīds III (744), Ibrahims ibn Al-Valids (744) un Marvāns II (744–750). Lai gan Umajādu dinastijas dzimtā pilsēta ir Meka, kalifāta galvaspilsēta bija Damaska.

Vēsture

Umajādu kalifāts izveidojās 661. gadā pēc Pirmā musulmaņu pilsoņu kara, kad Muāvija I nostiprināja savu varu un pārcēla kalifāta politisko centru uz Damasku. Viņa valdīšanas laikā tika izveidota Umajādu dinastiskā vara, aizstājot iepriekšējo Taisnvirzīto kalifu pārvaldes sistēmu.

Pēc Muāvijas I nāves sākās Otrais musulmaņu pilsoņu karš, kura laikā Umajādu vara tika apstrīdēta vairākos kalifāta reģionos. Abdelmalika valdīšanas laikā centrālā vara tika atjaunota. Viņš īstenoja administratīvās reformas, nostiprināja arābu valodas lietošanu valsts pārvaldē un ieviesa vienotu islāma naudas sistēmu.

7. gadsimta beigās un 8. gadsimta sākumā kalifāts strauji paplašinājās. Umajādu karaspēks pakļāva lielu daļu Ziemeļāfrikas, bet pēc Pireneju pussalas iekarošanas izveidojās Al-Andalusa. Austrumos kalifāta teritorijas sasniedza Centrālāziju un Indas ieleju. Umajādu laikā kalifāts sasniedza savu lielāko teritoriālo apjomu.

8. gadsimta pirmajā pusē pieauga iekšējās pretrunas. Neapmierinātību veicināja konflikti starp dažādām arābu cilšu grupām, provinču elites centieni pēc lielākas patstāvības un mavālī stāvoklis. Vienlaikus pastiprinājās Abāsīdu atbalstītāju kustība, īpaši Horasānā.

Abāsīdu revolūcija sākās 747. gadā un dažu gadu laikā sagrāva Umajādu varu. Pēc sakāves Zābas kaujā 750. gadā pēdējais Damaskas Umajādu kalifs Marvāns II tika nogalināts, un lielākā daļa kalifāta nonāca Abāsīdu kalifāta varā.

Viens no izdzīvojušajiem Umajādu dinastijas pārstāvjiem Abd ar Rahmāns I aizbēga uz Al-Andalusu, kur 756. gadā nodibināja neatkarīgo Kordovas emirātu. Tādējādi Umajādu dinastijas vara Pireneju pussalā saglabājās arī pēc tās krišanas Tuvajos Austrumos.

Skatīt arī

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Umajādu kalifāts.

Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.