Pāriet uz saturu

Gdaņska

Labot saites
Vikipēdijas lapa
Gdaņska
pilsēta
Gdańsk
Karogs: Gdaņska
Karogs		Ģerbonis: Gdaņska
Ģerbonis
Gdaņska (Polija)
Gdaņska
Gdaņska
Gdaņska (Pomožes vojevodiste)
Gdaņska
Gdaņska
Koordinātas: 54°22′00″N 18°38′00″E / 54.36667°N 18.63333°E / 54.36667; 18.63333Koordinātas: 54°22′00″N 18°38′00″E / 54.36667°N 18.63333°E / 54.36667; 18.63333
Valsts Karogs: Polija Polija
Vojevodiste Pomožes vojevodiste
Apriņķis Pilsēta ar apriņķa tiesībām
Pilsētas tiesības 1263
Platība
 • pilsēta 683,0 km2
Augstums 13 m
Iedzīvotāji (2024)[1]
 • pilsēta 487 834
 • blīvums 714,3/km²
 • urbānā teritorija 461 489
 • aglomerācija 1 235 000
Laika josla CET (UTC+1)
 • Vasaras laiks (DST) CEST (UTC+2)
Mājaslapa www.gdansk.pl
Gdaņska Vikikrātuvē

Gdaņska (poļu: Gdańsk, kašūbu: Gduńsk, vācu: Danzig, latīņu: Gedania) ir pilsēta Polijas ziemeļos netālu no Vislas ietekas Baltijas jūrā, Pomožes vojevodistes centrs. Tā ir lielākā Polijas osta un liels rūpniecības centrs. Gdaņska kopā ar Gdiņu un Sopotu veido tā saucamo Trīspilsētu (Trójmiasto) ar vairāk nekā 1 000 000 iedzīvotājiem.

Pilsēta ar bagātu vēsturi un tradīcijām. Veidojusies kā tirdzniecības osta vācu, kašūbu un poļu kultūru mijiedarbībā. Sena Hanzas savienības pilsēta. Pilsēta, kurā atskanējuši Otrā pasaules kara pirmie šāvieni. Arodbiedrības "Solidaritāte" rašanās vieta.

Vēsture

[labot | labot pirmkodu]

Pilsētu vēl pirms Prūsijas krusta karu sākuma kā Pomerānijas pakļautībā esošu apmetni ar 1000 iedzīvotājiem pirmoreiz rakstos pieminējis Svētais Adalberts no Prāgas 997. gadā. Par viņa dzīvi sarakstītajā viduslaiku hronikā (Vita sancti Adalberti episcopi Pragensis) tā nosaukta par urbs Gyddanzyc.[2]

12. gadsimtā Gdaņska kļuva par Pomerānijas hercogistes galvaspilsētu. 1224. gadā tai piešķīra pilsētas tiesības. 1308. gadā, Polijas–Brandenburgas kara laikā pilsētu ieņēma Vācu ordenis, nogalinot gandrīz visus pilsētas iedzīvotājus (gan vāciešus, gan poļus). 1361. gadā Dancigas pilsēta iestājās Hanzas savienībā. Pilsēta bija ordeņa pakļautībā līdz 1454. gadam.

1440. gadā Danciga, kopā ar Toruņu (Tornu) un Elblongu (Elbingu) nodibināja Prūsijas Konfederāciju, kura 1454. gadā sacēlās pret Vācu ordeni, un meklēja aizsardzību pie Polijas karaļa Kazimira IV. Sākās Trīspadsmitgadu karš starp Vācu Ordeni un Poliju, kā rezultātā Gdaņsku iekļāva poļu Karaļa Prūsijas sastāvā. 15.—17. gadsimtā pilsēta kā galvenā osta Vislas tirdzniecībai ļoti strauji attīstījās.

Pirmos triecienus Gdaņskas labklājībai deva gan Trīsdesmitgadu karš (1618—1648), gan Otrais Ziemeļu karš (1655—1660), gan mēris 1709. gadā. Tomēr vislielāko ļaunumu pilsētas attīstībai deva Polijas Pirmā dalīšana 1772. gadā, kad visa Pomerānija nokļuva Prūsijas sastāvā, jo tas izjauca tirdzniecību pa Vislas upi, kas bija pilsētas labklājības pamats. Danciga tikai 1793. gadā oficiāli kļuva par Prūsijas Karalistes daļu.

Napoleona karu laikā no 1807. gada līdz 1814. gadam Danciga bija brīvpilsēta, līdz atkal nokļuva Prūsijas sastāvā. Pēc Vācijas sakāves Pirmajā pasaules karā izveidoja Dancigas brīvpilsētu, — Dancigas pilsētu ar apkārtējo teritoriju. Brīvpilsētai veidojās diezgan saspīlētas attiecības ar jauno Polijas valsti. Jau Veimāras Republika cīnījās par Gdaņskas iekļaušanu Vācijas sastāvā, bet, kad pie varas nāca Ādolfs Hitlers, attiecības ar Poliju normalizējās, un īsu brīdi Gdaņska izdevīgi sadarbojās ar Poliju.

1939. gada 1. septembrī plkst. 4:45 pēc vietējā laika no vācu karakuģa Schleswig-Holstein, kas bija noenkurojies ostas kanālā, tika raidīti šāviņi uz poļu garnizonu Vesterplatē, ko uzskata par Otrā pasaules kara sākumu. Kaut arī Vesterplate turējās septiņas dienas, jau 1939. gada 2. septembrī Vērmahts ieņēma Gdaņsku. Kara laikā netālu no Gdaņskas izveidoja Štuthofas koncentrācijas nometni, kurā bez citu tautu piederīgajiem ieslodzīja arī vairākus latviešu pretošanās kustības dalībniekus (piemēram, Konstantīnu Čaksti, Bruno Kalniņu un citus Centrālās padomes darbiniekus un kureliešus). 1945. gadā vācieši sāka evakuēt Gdaņsku. Liela daļa no iedzīvotājiem izbrauca uz Šlēsvigu-Holšteinu. Kad 1945. gada 30. martā Sarkanā armija ienāca pilsētā, sākās bezjēdzīgs slaktiņš, kas turpinājās vairākas dienas. Pēc Jaltas un Potsdamas konferenču lēmumiem, karam beidzoties, Gdaņsku piešķīra Polijai.

Pēc kara lielu daļu no vecpilsētas atjaunoja. Gdaņska kļuva par galveno Polijas ostu un lielu rūpniecības pilsētu, kā arī strādnieku kustības centru. Jau 1970. gadā pilsētā notika strādnieku nemieri, kas beidzās ar cilvēku upuriem un Vladislava Gomulkas atkāpšanos no amata. 1980. gada augustā Ļeņina vārdā nosauktajā Gdaņskas kuģubūvētavā izveidoja arodapvienību "Solidaritāte", ko vadīja rūpnīcas elektriķis Lehs Valensa. To reizēm uzskata par sākumu komunistiskās iekārtas kraham Eiropā.

Arhitektūra

[labot | labot pirmkodu]
Artusa nams

Gdaņskas arhitektūru raksturo dažādu Eiropas arhitektūras tradīciju mijiedarbība, ko lielā mērā noteica pilsētas ģeogrāfiskais stāvoklis pie Baltijas jūras, tās nozīme Hanzas savienības tirdzniecībā un ciešie sakari ar Nīderlandi, vācu zemēm un citām Ziemeļeiropas pilsētām. Vēsturiskajā pilsētas centrā īpaši nozīmīga ir ķieģeļu gotika, renesanse un baroks, kā arī Nīderlandes manierisma ietekme. Šo stilu slāņojums ir viena no Gdaņskas vēsturiskās apbūves raksturīgākajām iezīmēm.

Viduslaikos Gdaņskas arhitektūrā dominēja ķieģeļu gotika, kas bija izplatīta Baltijas jūras dienvidu piekrastes pilsētās. Akmens būvmateriālu ierobežotās pieejamības dēļ galvenais būvmateriāls bija ķieģelis, un no tā būvēja gan baznīcas, gan pilsētas nocietinājumus, noliktavas un sabiedriskās ēkas. Gdaņska ir viena no pilsētām, kas ietilpst Eiropas Ķieģeļu gotikas maršrutā.[3]

Īpaši raksturīgas Gdaņskai ir šauras un augstas tirgotāju dzīvojamās ēkas ar bagātīgi dekorētām fasādēm un izteiksmīgiem zelmeņiem. Šāds apbūves tips vēsturiskajā pilsētas centrā veidojās jau viduslaikos. Ēkas parasti cēla uz šauriem, dziļiem zemesgabaliem, jo īpašumu platums ielas pusē bija ierobežots. To pirmajos stāvos bieži atradās tirgotavas vai darbnīcas, savukārt augšējie stāvi kalpoja dzīvošanai un preču glabāšanai.

Nozīmīgākā viduslaiku sakrālā celtne ir Svētās Marijas bazilika, kuras celtniecība pašreizējā veidolā sākās 14. gadsimtā. Tā ir viens no ievērojamākajiem ķieģeļu gotikas pieminekļiem Ziemeļeiropā. Pie gotikas arhitektūras pieminekļiem pieder arī Svētā Jāņa baznīca, Svētās Katrīnas baznīca un vairāki viduslaiku pilsētas nocietinājumu elementi.

Nozīmīgs laicīgās arhitektūras piemineklis ir Galvenais rātsnams, kura veidošanās sākās viduslaikos. Sākotnējo gotisko celtni 16. gadsimtā ievērojami pārbūvēja un papildināja ar renesanses elementiem. Rātsnama reprezentatīvajos interjeros, īpaši Lielajā padomes zālē, būtiski izpaudās Nīderlandes manierisma un vēlās renesanses mākslas ietekme.

16. un 17. gadsimtā Gdaņskā plaši izplatījās Nīderlandes renesanses un manierisma arhitektūra. Tās izplatība bija saistīta gan ar intensīvajiem tirdzniecības sakariem ar Nīderlandi, gan ar flāmu un nīderlandiešu izcelsmes arhitektu un tēlnieku darbību pilsētā. Šajā laikmetā Gdaņska bija viena no turīgākajām Polijas—Lietuvas kopvalsts pilsētām, kas ļāva īstenot apjomīgus sabiedrisko ēku un privāto namu celtniecības projektus.

Viens no raksturīgākajiem šī perioda pieminekļiem ir Zaļie vārti, kas uzcelti 1564.—1568. gadā. Ēku veidoja kā reprezentatīvus pilsētas vārtus un vienlaikus kā Polijas valdniekiem paredzētu rezidenci. Tās fasādei raksturīgs regulārs logu ritms, dekoratīvi zelmeņi un no Nīderlandes arhitektūras pārņemtas formas.

Zelta vārti, kas uzcelti 1612.—1614. gadā pēc arhitekta Abrahama van den Bloka projekta, ir viens no izteiktākajiem Nīderlandes manierisma pieminekļiem Gdaņskā. Tie atrodas vēsturiskā Karaliskā ceļa sākumā un kopā ar Augstajiem vārtiem un Cietuma torni veido nozīmīgu kādreizējās pilsētas aizsardzības un reprezentatīvās arhitektūras ansambli.

Pie nozīmīgākajiem 16.—17. gadsimta pieminekļiem pieder arī Lielais arsenāls, kas celts 1602.—1605. gadā. Tā fasādes bagātīgais dekors, augstie zelmeņi un skulpturālā apdare raksturo Gdaņskas manierisma arhitektūras uzplaukumu.

Īpašu vietu pilsētas arhitektūrā ieņem Artusa nams pie Garā tirgus. Pirmās ziņas par Artusa namu ir no 14. gadsimta. Tas kalpoja par tirgotāju un pilsētas elites sanāksmju vietu, vēlāk arī par graudu biržu. Ēkas Lielajā zālē atrodas monumentāla podiņu krāsns, kuras augstums sasniedz 10,64 metrus un kura ir viena no lielākajām šāda veida vēsturiskajām krāsnīm Eiropā.[4]

Gdaņskas vēsturiskās apbūves galveno reprezentatīvo asi veido Garā iela un Garais tirgus. Šo pilsētbūvniecisko ansambli tradicionāli dēvē par Karalisko ceļu, jo pa to svinīgo iebraukšanu laikā pilsētā devās Polijas valdnieki. Gar ielu izvietojušies tirgotāju nami, rātsnams, Artusa nams un citi nozīmīgi pilsētas arhitektūras pieminekļi.

Gdaņskas tēlā būtiska nozīme bija arī tās ostas infrastruktūrai. Pie Motlavas krastiem izbūvēja noliktavas, piestātnes un ostas ēkas. Viens no pilsētas simboliem ir viduslaiku ostas celtnis (Żuraw), kas vienlaikus kalpoja kā pilsētas vārti, aizsardzības būve un mehānisms kravu celšanai no kuģiem. Tā pašreizējais veidols galvenokārt izveidojās 15. gadsimtā.

Ārpus vēsturiskās pilsētas kodola saglabājušies arī dažādu laikmetu militārās arhitektūras pieminekļi. Pie nozīmīgākajiem pieder Visloujščes cietoksnis, kas kontrolēja pieeju Gdaņskas ostai no Baltijas jūras. Cietokšņa arhitektūrā redzamas vairākas pārbūves stadijas, sākot no viduslaiku aizsardzības būvēm līdz agrīno jauno laiku bastionu sistēmai.

18. gadsimtā pilsētas arhitektūrā parādījās rokoko un klasicisma elementi. Viens no raksturīgākajiem šī perioda piemēriem ir Uphāgena nams, kura interjerā apvienotas rokoko un agrīnā klasicisma formas. Turīgo pilsētnieku dzīvojamajās ēkās arvien lielāku nozīmi piešķīra reprezentatīviem interjeriem, dekoratīvajai apdarei un telpu funkcionālam nodalījumam.

19. gadsimtā, Gdaņskai atrodoties Prūsijas Karalistes un vēlāk Vācijas Impērijas sastāvā, pilsēta strauji paplašinājās ārpus agrākajiem nocietinājumiem. Nojauca daļu veco aizsardzības būvju, izbūvēja jaunas ielas, dzelzceļa infrastruktūru, administratīvās ēkas un dzīvojamos kvartālus. Arhitektūrā izplatījās historisms, neogotika un neorenesanse, bet 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā arī jūgendstils.

20. gadsimta sākumā pilsētas perifērijā izveidojās jauni dzīvojamie rajoni. Īpaši ievērojama bija Vžešča (Wrzeszcz) attīstība, kur saglabājušās 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma villas, daudzdzīvokļu nami un sabiedriskās ēkas. Starpkaru periodā, kad pastāvēja Dancigas brīvpilsēta, pilsētā būvēja arī modernisma un funkcionālisma ēkas.

Otrā pasaules kara beigās Gdaņskas vēsturisko centru smagi izpostīja. 1945. gada kauju, apšaudes un ugunsgrēku rezultātā liela daļa galvenās pilsētas apbūves bija iznīcināta vai smagi bojāta. Piemēram, Artusa nams 1945. gada martā gandrīz pilnībā izdega.[5]

Pēckara laikā īstenota viena no apjomīgākajām vēsturiskās pilsētvides rekonstrukcijām Polijā. Atjaunošanā izmantoti saglabājušies arhitektūras fragmenti, pirmskara fotogrāfijas, rasējumi, gleznas un citi ikonogrāfiskie avoti. Rekonstrukcija nebija pilnīgi precīza pirmskara pilsētas kopija — daudzviet priekšroku deva ēku vēsturiskajiem 16.—18. gadsimta veidoliem, savukārt vēlākos 19. gadsimta arhitektūras pārveidojumus daļēji atmeta.

Galvenās pilsētas rekonstrukcijā saglabāja vēsturisko ielu tīklu un atjaunoti svarīgākie arhitektūras pieminekļi — Galvenais rātsnams, Artusa nams, Zaļie vārti, Zelta vārti un citi objekti. Daudzu dzīvojamo ēku fasādes rekonstruēja vēsturiskā stilā, bet aiz tām veidoja mūsdienīgākas pēckara dzīvojamās telpas. Šī pieeja radīja pilsētvidi, kas vizuāli atsaucas uz Gdaņskas agrīno jauno laiku arhitektūras uzplaukumu, vienlaikus neatkārtojot pilnīgi precīzi pilsētas pirmskara apbūvi.

Pēckara rekonstrukcija kļuva par nozīmīgu daļu no Gdaņskas mūsdienu identitātes un arhitektūras mantojuma aizsardzības politikas. Atsevišķu vēsturisko objektu interjeru un dekoratīvo elementu restaurācija un rekonstrukcija turpinās arī 21. gadsimtā.[6]

Mūsdienu Gdaņskas arhitektūra veido kontrastu starp rekonstruēto vēsturisko centru, 19. un 20. gadsimta industriālo apbūvi un jaunām dzīvojamām un komerciālām ēkām. Īpaša nozīme pilsētas jaunākajā arhitektūrā ir bijušo Gdaņskas kuģu būvētavas teritoriju pārveidošanai. Industriālo mantojumu daļēji saglabā un integrē jaunajā pilsētas apbūvē, tādējādi veidojot saikni starp pilsētas kuģubūves vēsturi un mūsdienu urbāno attīstību.

Pie nozīmīgākajiem 21. gadsimta arhitektūras objektiem pieder Eiropas Solidaritātes centrs, kura ēka atklāta 2014. gadā bijušās kuģu būvētavas teritorijā, kā arī Otrā pasaules kara muzejs, kas atklāts 2017. gadā. Abu ēku arhitektūra būtiski atšķiras no vēsturiskās pilsētas apbūves un atspoguļo mūsdienīgu pieeju Gdaņskas industriālā un vēsturiskā mantojuma interpretācijai.

Demogrāfija

[labot | labot pirmkodu]
Iedzīvotāju skaita izmaiņas
GadsIedz.±%
1890120 338—    
1910170 337+41.5%
1929256 403+50.5%
1945139 078−45.8%
1946117 894−15.2%
1950194 633+65.1%
1960286 940+47.4%
1970365 600+27.4%
1978442 118+20.9%
1988464 308+5.0%
2002461 334−0.6%
2011460 276−0.2%
2021486 022+5.6%
2024488 000+0.4%
Avoti:[7][8][9][10]

Ap 1600. gadu pilsētas iedzīvotājus vairāk nekā 90 % apmērā veidoja vācieši un protestantisma piekritēji.[11] Ap 1700. gadu vairāk nekā 80 % iedzīvotāju bija protestanti, aptuveni 10 % bija katoļi, bet mazāku, tomēr nozīmīgu grupu veidoja kalvinisti, savukārt vācu valoda joprojām bija dominējošā valoda.[12] 1816. gadā katoļu īpatsvars bija pieaudzis līdz 23,6 %, savukārt protestanti veidoja 70 % iedzīvotāju.[13] 1890. gadā saskaņā ar Stefana Ramuļta datiem pilsētā bija 92,28 % vāciešu, 0,94 % poļu, 4,50 % kašūbu, 2,11 % ebreju un 0,17 % citu iedzīvotāju.[14] 1920. gada vēlēšanās 6,5 % iedzīvotāju balsoja par Polijas partiju, savukārt 1923. gadā Dancigas brīvpilsētā veiktā tautas skaitīšana liecināja, ka pilsētas robežās 95 % iedzīvotāju runāja vāciski, bet 3,5 % — poļu un kašūbu valodā.[15] 1929. gadā poļi un kašūbi veidoja 11 % no Dancigas kopējā iedzīvotāju skaita (23 120 cilvēku no 215 464).[15]

Otrā pasaules kara beigas bija būtisks lūzuma punkts Gdaņskas iedzīvotāju sastāva nepārtrauktībā.[16] Vācijas pilsoņi sāka masveidā bēgt, Padomju Sarkanajai armijai virzoties uz priekšu. Bēgšanu izraisīja gan spontāna iedzīvotāju došanās prom, ko veicināja baumas par padomju karaspēka zvērībām, gan organizēta evakuācija, kas sākās 1944. gada vasarā un turpinājās līdz 1945. gada pavasarim.[17] Aptuveni 1 % (100 000) no Vācijas civiliedzīvotājiem, kas dzīvoja uz austrumiem no Oderas—Neises līnijas, gāja bojā kaujās pirms Vācijas kapitulācijas 1945. gada maijā.[18] Vācijas civiliedzīvotājus nosūtīja arī uz Padomju Savienību kā «reparāciju darbaspēku».[19][20]

Bijušo vāciski runājošo iedzīvotāju vietā ieradās poļi no citām Polijas daļām; pirmie ieceļotāji ieradās 1945. gada martā.[21] 1945. gada 30. martā izveidota Gdaņskas vojevodiste kā pirmā Polijas administratīvā vienība Atgūtajās teritorijās.[22] 1945. gada 1. novembrī pilsētas robežās joprojām atradās aptuveni 93 029 vācieši.[23] Vācu tautības iedzīvotājus pēc tam izraidīja uz Vāciju, savukārt vietējiem iedzīvotājiem, kuri deklarēja poļu tautību un tika atzīti par etniskiem poļiem, bija atļauts palikt; saskaņā ar 1950. gada tautas skaitīšanu no 194 633 Gdaņskas iedzīvotājiem 12 % (23 442) bija pirmskara autohtonie Atgūto zemju iedzīvotāji, tostarp 22 213 no pašas Gdaņskas pilsētas, 828 no blakus esošajām Dancigas brīvpilsētas teritorijām un 401 no citām vietām.[24]

Ieceļotājus var iedalīt pēc to izcelsmes:

  • poļi, kuri bija atbrīvoti no piespiedu darba nacistiskajā Vācijā;[25][26]
  • repatrianti: poļi, kurus izraidīja no teritorijām uz austrumiem no jaunās Polijas un Padomju Savienības robežas. Tas ietvēra arī asimilētās minoritātes, piemēram, Polijas armēņu kopienu;[25][26];
  • poļi, tostarp kašūbi, kas pārcēlās no tuvējajiem ciemiem un mazpilsētām;[27]
  • ieceļotāji no Polijas centrālās daļas, kuri pārcēlās brīvprātīgi;[25]
  • ne-poļi, kurus 1947. gadā piespiedu kārtā pārvietoja operācijas "Visla" laikā. 1947. gadā Polijas valdība īstenoja operāciju, kuras mērķis bija izkliedēt un tādējādi asimilēt tos ukraiņus, kuri vēl nebija izraidīti uz austrumiem, pārceļot viņus uz jauniegūtajām teritorijām. Lielu skaitu ukraiņu piespiedu kārtā pārvietoja no Polijas dienvidaustrumiem. Arī baltkrievus, kas dzīvoja ap Bjalistoku, mudināja pārcelties uz bijušajām Vācijas teritorijām to pašu iemeslu dēļ. Šāda nepoļu etnisko grupu izkliedēšana visā valstī bija Polijas varas iestāžu mēģinājums likvidēt tādu grupu kā ukraiņu, baltkrievu un lemku unikālo etnisko identitāti, izjaucot tuvumu un saziņu, kas bija nepieciešama spēcīgu kopienu izveidei;[28]
  • ebreji, no kuriem lielākā daļa bija poļu repatrianti no Austrumu pierobežas,[29] grieķi un slāvu maķedonieši, Grieķijas pilsoņu kara bēgļi.[30]
Gdaņskas iedzīvotāju piramīda 2021. gadā

Mūsdienās Gdaņskas iedzīvotāju absolūtais vairākums ir poļi. Vienlaikus pilsētā dzīvo arī dažādu citu tautību pārstāvji. Pēc 20. gadsimta beigām un īpaši 21. gadsimtā Gdaņskas etnisko sastāvu arvien vairāk ietekmē starptautiskā migrācija. Pilsētā dzīvo ukraiņi, baltkrievi un citu tautību iedzīvotāji. Īpaši nozīmīga ir Ukrainas iedzīvotāju kopiena, kuras skaits ievērojami pieauga pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gadā. Migrācijas rezultātā mūsdienu Gdaņska ir etniski daudzveidīgāka nekā 20. gadsimta otrajā pusē. Arī reliģiskajā ziņā mūsdienu Gdaņska atšķiras no pilsētas vēsturiskā sastāva. Lai gan tradicionāli dominē Romas katoļticība, pilsētā dzīvo arī pareizticīgie, protestanti, musulmaņi, jūdaisma piekritēji un citu reliģiju pārstāvji, kā arī cilvēki, kuri sevi ar kādu reliģiju neidentificē.[31]

Cilvēki

[labot | labot pirmkodu]

Gdaņskā (Dancigā) dzimuši:

Apskates objekti

[labot | labot pirmkodu]

Galerija

[labot | labot pirmkodu]

Skatīt arī

[labot | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. ↑ https://stat.gov.pl/obszary-tematyczne/ludnosc/ludnosc/ludnosc-stan-i-struktura-ludnosci-oraz-ruch-naturalny-w-przekroju-terytorialnym-w-2024-r-stan-w-dniu-30-06,6,37.html.
  2. ↑ Latīniskais hronikas teksta fragments: Ipse vero (Adalbertus) adiit primo urbem Gyddanyzc, quam ducis (Palamiorum Bolizlavi) latissima regna dirimentum maris confinina tangunt. no www.archive.org PDF
  3. ↑ «Gotyk w Gdańsku» (poļu). Muzeum Gdańska. Skatīts: 2026-08-30.
  4. ↑ «Artus Court» (angļu). Museum of Gdańsk. Skatīts: 2026-08-30.
  5. ↑ «Było ich 12, ale tylko 11 powróciło do Dworu Artusa. To rekonstrukcje» (poļu). Muzeum Gdańska. Skatīts: 2026-08-30.
  6. ↑ «Rekonstrukcja grupy rzeźbiarskiej „Kąpiel Diany”» (poļu). Urząd Miejski w Gdańsku. Skatīts: 2026-08-30.
  7. ↑ «Gdaņska (Pomorzes vojevodiste) » kartes, nekustamais īpašums, GUS, naktsmītnes, skolas, REGON, apskates objekti, pasta indeksi, ceļu satiksmes negadījumi, bezdarbs, atalgojums, ienākumi, tabulas, izglītība, demogrāfija».
  8. ↑ «Demogrāfiskā un profesionālā struktūra un pilsētu iedzīvotāju mājokļu apstākļi 1978.–1988. gadā».
  9. ↑ «Statistics Poland — Nacionālās tautas skaitīšanas».
  10. ↑ «Ceļvedis pa Gdaņsku — Polijas Baltijas jūras piekraste». polnische-ostsee-urlaub.de. Skatīts: 2025. gada 4. oktobris.
  11. ↑ Carl Tighe. Gdansk: National Identity in the Polish-German Borderlands. United Kingdom : Pluto Press, 1990. 62. lpp. ISBN 9780745304748.
  12. ↑ Sławomir Kościelak. «18th century Gdańsk – a cooling star in the firmament of the Polish-Lithuanian Commonwealth: Denominational, ethnic and political structure of the city on the Motława River». AmorArtis. Fundacja Trinitas Artis. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2025. gada 28. Augustsss. Skatīts: 2025. gada 28. augusts.
  13. ↑ Peter Oliver Loew. Gdańsk: Portrait of a City. New York : Oxford University Press, 2024. 136. lpp. ISBN 9780197603864.
  14. ↑ Stefan Ramułt. Statystyka Ludności Kaszubskiej [Kašubu iedzīvotāju statistika] (Polish). Kraków : Akademia Umiejętności, 1899. 121. lpp.
  15. 1 2 Tadeusz Kijeński. Ilu jest Polaków na terenie Wolnego Miasta Gdańska [Cik poļu ir Dancigas brīvpilsētā] (Polish). Gdańsk : Towarzystwo Przyjaciół Nauki i Sztuki w Gdańsku, 1929. 4–10. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 11. novembris. Skatīts: 2025. gada 6. jūlijs.
  16. ↑ The Jews of the Free City of Danzig—census of 1923 and 1924. 1923. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 10. decembris. Skatīts: 2022. gada 10. decembris.
  17. ↑ Arie Marcelo Kacowicz, Pawel Lutomski, Population resettlement in international conflicts: a comparative study, Lexington Books, 2007, 100.—101. lpp. ISBN 0-7391-1607-X Arhivēts 2021. gada 8. marts Wayback Machine vietnē.
  18. ↑ Spieler, Silke. ed. Vertreibung und Vertreibungsverbrechen 1945—1948. Bericht des Bundesarchivs vom 28. Mai 1974. Archivalien und ausgewählte Erlebnisberichte. Bonn: Kulturstiftung der deutschen Vertriebenen. (1989). ISBN 3-88557-067-X. 23.—41. lpp.
  19. ↑ Pavel Polian, Against Their Will: The History and Geography of Forced Migrations in the USSR, Central European University Press, 2003, ISBN 963-9241-68-7, 286.—293. lpp.
  20. ↑ Kamusella, 2004, 28. lpp.
  21. ↑ T. David Curp. A clean sweep?: the politics of ethnic cleansing in western Poland, 1945-1960. Boydell & Brewer, 2006. 42. lpp. ISBN 1-58046-238-3. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 28. janvāris. Skatīts: 2009. gada 4. augusts.
  22. ↑ Hans Roos. A history of modern Poland: from the foundation of the State in the First World War to the present day. Knopf, 1966. ISBN 978-91-40-10256-0. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 8. marts. Skatīts: 2009. gada 4. augusts.
  23. ↑ Sylwia Bykowska. The Rehabilitation and Ethnic Vetting of the Polish Population in the Voivodship of Gdańsk after World War II. Peter-Lang-Verlagsgruppe, 2020. 116. lpp. ISBN 978-3-631-67940-1.
  24. ↑ Leszek Kosiński. Pochodzenie terytorialne ludności Ziem Zachodnich w 1950 r. [Rietumu zemju iedzīvotāju teritoriālā izcelsme 1950. gadā] (Polish). Warsaw : Instytut Geografii PAN, 1960. Tabela 1. lpp.
  25. 1 2 3 Karl Cordell, Andrzej Antoszewski, Poland and the European Union, 2000, 168. lpp., ISBN 0-415-23885-4, ISBN 978-0-415-23885-4: pirmajos gados minēti 4,55 miljoni
  26. 1 2 Dierk Hoffmann, Michael Schwartz. Geglückte Integration?. Oldenbourg, 1999. 142. lpp. ISBN 9783486645033.
  27. ↑ «Kašubi Gdaņskā». Kaszëbskô Jednota. Kašubu asociācija. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 10. decembris.
  28. ↑ Thum, 129. lpp.
  29. ↑ Selwyn Ilan Troen, Benjamin Pinkus, Merkaz le-moreshet Ben-Guryon, Organizing Rescue: National Jewish Solidarity in the Modern Period, 283.—284. lpp., 1992, ISBN 0-7146-3413-1, ISBN 978-0-7146-3413-5
  30. ↑ Grzegorz Waligóra, Łukasz Kamiński (redaktori). NSZZ Solidarność, 1980-1989: Wokół Solidarności (poļu). Warszawa (Varšava) : Instytut Pamięci Narodowej, Komisja Ścigania Zbrodni Przeciwko Narodowi Polskiemu, 2010. 463. lpp. ISBN 9788376291765. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 1. februāris. Skatīts: 2021. gada 28. septembris.
  31. ↑ [(https://stat.gov.pl/spisy-powszechne/nsp-2021/nsp-2021-wyniki-ostateczne/tablice-z-ostatecznymi-danymi-w-zakresie-przynaleznosci-narodowo-etnicznej-jezyka-uzywanego-w-domu-oraz-przynaleznosci-do-wyznania-religijnego,10,1.html) «Tablice z ostatecznymi danymi w zakresie przynależności narodowo-etnicznej, języka używanego w domu oraz przynależności do wyznania religijnego»]. Polijas Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 2026. gada 25. augusts.[novecojusi saite]

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Gdaņska&oldid=4534462"