Dons Kihots

Atjautīgais idalgo Lamančas; Dons Kihots
	; Romāna titullapa
Autors	Migels de Servantess
Oriģinālais nosaukums	El ingenioso hidalgo don Quijote de la Mancha
Valsts	Spānijas impērija
Valoda	spāņu valodā
Žanrs	romāns
Izdevējs	Fransisko de Robless (Francisco de Robles)
Izdota	1605. gads (1. daļa); 1615. gads (2. daļa)
Izdota latviski	1921./1922. gadā Ādolfa Ersa tulkojums

“Atjautīgais idalgo Lamančas Dons Kihots” (spāņu: El ingenioso hidalgo don Quijote de la Mancha), zināms vienkārši kā “Dons Kihots” (Don Quixote), ir spāņu rakstnieka Migela de Servantesa 1605. un 1615. gadā izdots romāns divās daļās. Tas ir stāsts par ekscentrisku idalgo Alonso Kihano (Alonso Quixano). Salasījies bruņinieku stāstus, viņš nolemj par tādu kļūt. Viņš pieņem sev vārdu Lamančas dons Kihots (Don Quixote de la Mancha) un uzsāk klejojumus apkārt, lai cīnītos par taisnīgumu pasaulē. Par viņa ieroču nesēju kļūst vienkāršs zemnieks Sančo Pansa. Vēl romānā tiek stāstīts par dona Kihota uzticamo zirgu Rosinanti un iemīļotu sievieti Tobosas Dulsineju. "Donu Kihotu" ir pieņemts uzskatīt par pirmo moderno romānu literatūras vēsturē.^[1] Grāmatas otrā daļa ir pretstats pirmajai daļai.^[2]

Kad romāna pirmā daļa pēc tās sākotnējās publicēšanas 1605. gadā kļuva tik populāra, ka kāds cits rakstnieks, iedvesmots no pirmās grāmatas panākumiem, neatļauti uzrakstīja romāna turpinājumu. Tas ļoti saniknoja Servantesu, un viņš 1615. gadā publicēja romāna otro daļu.

Saturs

Pirmā grāmata

Pirmā grāmata sākas kādā Lamančas ciemā, Spānijas impērijā, kura nosaukums grāmatā netiek minēts. Šajā ciemā dzīvo gandrīz 50 gadus vecs idalgo Alonso Kihano, kurš, ietekmējoties no bruņinieku stāstiem, pats nolemj kļūt par bruņinieku, lai iznīcinātu jebkuru netaisnību, cīnītos pret visādiem negadījumiem un briesmām un tā iegūtu savam vārdam mūžīgu slavu. Viņš pieņem sev vārdu dons Kihots. Viņš nospodrināja savu senču bruņas, bet viņam nebija bruņucepures, tāpēc to viņš izgatavoja no vecas ķiveres, pieliekot tai priekšā no kartona izgatavotu bruņucepures sejas aizlaidni. Pēc tam dons Kihots savam zirgam centās izdomāt dižciltīgu vārdu, rezultātā to nosaucot par Rosinanti (burtiski zirga vārds nozīmē — “iepriekš bijis kleperis”). Vēl, pēc dona Kihota domām, katram bruņiniekam ir vajadzīga arī dāma, ko mīlēt. Šai lomai viņš izvēlējās zemnieku meiteni no tuvējās pilsētas, nosaucot viņu par Tobosas Dulsineju. Viņas vārdā dons Kihots dodas pildīt varoņdarbus. Vispirms viņš ierodas iebraucamā vietā, kuru iedomājas par pili un uzstāj, lai iebraucamās vietas saimnieks viņu ieceļ bruņinieku kārtā. Saimnieks to izdara, un dons Kihots nolemj atgriezties mājās, lai apgādātu sevi ar visu vajadzīgo un atrastu ieroču nesēju. Par ieroču nesēju kļūst zemnieks Sančo Pansa, kuram viņš apsola salu, pār kuru kādu dienu varēs valdīt.

Savā otrajā izjājienā Dons Kihots ̩cīnās ar vējdzirnavām, kas viņam šķiet kā milži, uzbrūk aitu ganāmpulkam, kas viņam šķiet kā varena armija, nozog friziera skūšanās bļodu, ko viņš uzskata par ķiveri un “asiņaini” cīnās ar vīna ādas maisiem. Sančo Pansa viņam pastāvīgi norāda uz neatbilstību starp sava saimnieka iztēli un realitāti, tomēr Dons Kihots to uztver kā naidīga burvja maldināšanu. Viņš uzskata, ka burvji ir apbūruši milžus par vējdzirnavām. Ciema priesteris un bārddzinis atved Donu Kihotu mājās vērša pajūgā, tad nolemj sadedzināt Dona Kihota bibliotēku, uzskatot, ka viņš ir zaudējis prātu pagānisko bruņinieku romānu dēļ.

Otrā grāmata

Abi varoņi dodas jaunos piedzīvojumos, kas parasti beidzas labvēlīgāk nekā pirmajā daļā. Dons Kihots atkārtoti sastopas ar cilvēkiem, kuri viņu jau pazīst, jo ir izlasījuši grāmatas pirmo daļu un tāpēc zina, ar ko viņiem ir darīšana. Ceļojuma sākumā Dons Kihots dodas uz Tobosu, lai atrastu savu mīļoto Dulsineju. Sančo Pansa viltīɡi apgalvo, ka garāmejoša zemniece ir apburošā Dulsineja. Dons Kihots secina, ka ļaunie burvji liek viņam redzēt Dulsineju atbaidošā veidolā, kamēr visiem pārējiem viņa ir skaistule.

Ceļojumā uz Saragosas turnīru Dons Kihots satiek hercogu un viņa sievu, kuri ir izlasījuši Servantesa grāmatu. Viņi uzaicina bruņinieku uz savu rezidenci un nedēļām ilgi izklaidējas par Kihota neprātu. Hercogs piepilda Sančo Pansas vēlēšanos, ieceļot viņu par nelielas pilsētas pārvaldnieku, tomēr pēc desmit dienām Sančo atgriežas pie Dona Kihota. Barselonas pludmalē Dons Kihots pludmalē satiek Sudraba Mēness bruņinieku, kurš izaicina viņu uz kauju, nogāž no zirga un, ievērojot bruņinieka godu, uzliek viņam pienākumu atgriezties dzimtenē. "Sudraba Mēness bruņinieks" patiesībā ir ciema priestera draugs, kurš šādā veidā piespiež Donu Kihotu atgriezties mājās. Tikai dažas dienas pēc atgriešanās Dons Kihots saslimst ar drudzi. Uz nāves gultas viņš pēkšņi apzinās bruņinieku romānu absurdu un sēro, ka šī atziņa viņam radusies tik vēlu. Ar to viņa dzīve un grāmata beidzas.

Latviskie tulkojumi

„Dons Kihots” latviski tulkots četrreiz. Pirmais latviskais tulkojums ar nosaukumu "Lamančas Don-Kichots, asprātīgais un daudz piedzīvojušais hidalgo" iznāca apgādā "Vaiņags" 1921./1922. gadā Ādolfa Ersa tulkojumā. 1932. gadā izdeva romāna saīsināto versiju jaunatnei Ernesta Birznieka-Upīša tulkojumā. Tieši no spāņu valodas „Donu Kihotu” tulkoja Konstantīns Raudive (pirmais izdevums 1937. –1938. gadā, atkārtoti 2006. gadā) un Mirdza Ķempe (pirmais izdevums 1956. gadā, atkārtoti izdots 1978.–1979. gadā).^[3]

Iestudējumi Latvijā

Romāna dramatizējumi dažas reizes tikuši iestudēti Latvijas teātros. 1924. gadā Dailes teātrī tapa Eduarda Smiļģa inscenējums ar režisoru titullomā un Arvedu Mihelsonu Sančo Pansas lomā. 1984. gadā Dailes teātrī to iestudēja Kārlis Auškāps divos sastāvos ar Juri Strengu un Hariju Liepiņu dona Kihota, Gunāru Placēnu un Pēteri Liepiņu Sančo Pansas lomā. 2026. gadā Jaunajā Rīgas teātrī tapis iestudējums Ādolfa Šapiro režijā un dramatizējumā ar Kasparu Znotiņu dona Kihota un Gundaru Āboliņu Sančo Pansas lomā.

Ilustrācijas (1908)

Atsauces

1 2 Valdis Ābols. «Katram savs dons Kihots». Diena, 2005. gada 16. jūlijs. Skatīts: 2016. gada 15. oktobrī.
↑ «Lamančas atjautīgais idalgo dons Kihots». TVNET/Jumava. 2006. gada 4. janvārī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 10. Janvāris. Skatīts: 2016. gada 15. oktobrī.
↑ ELĪNA SKUJIŅA. PIKARESKAIS ROMĀNS UN TĀ ELEMENTI LATVIEŠU ROMĀNISTIKĀ. PROMOCIJAS DARBS (2013)

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Dons Kihots.
«Don Quixote» (angļu). Encyclopedia Britannica.
Migels de Servantess Sāvedra. DONS KIHOTS. I grāmata, 1. daļa Mirdzas Ķempes tulkojums, Gustava Dorē un H. Pisāna ilustrācijas, Valda Egles komentāri

Šis ar literatūru saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

Šis ar Spāniju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[diena-1] 1 2 Valdis Ābols. «Katram savs dons Kihots». Diena, 2005. gada 16. jūlijs. Skatīts: 2016. gada 15. oktobrī.

[tvnet-2] «Lamančas atjautīgais idalgo dons Kihots». TVNET/Jumava. 2006. gada 4. janvārī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 10. Janvāris. Skatīts: 2016. gada 15. oktobrī.

[3] ELĪNA SKUJIŅA. PIKARESKAIS ROMĀNS UN TĀ ELEMENTI LATVIEŠU ROMĀNISTIKĀ. PROMOCIJAS DARBS (2013)

[1]

[2]

[3]