Spānijas Impērija

Spānijas Impērija Imperio Español
Karogs
Devīze: latīņu: Plus ultra
Himna: spāņu: Marcha Real
Location of Teritorijas, kas kādu laiku bijušas Spānijas Impērijas sastāvā   Teritorija, kas pašlaik pieder Spānijai
Galvaspilsēta		Madride (1561-1601) Valjadolida (1601-1606) Madride (1606-1976)
Valsts valodas		spāņu valoda, latīņu valoda
Valdība		Monarhija
-	karalis
Platība
-	Kopā	13 700 000 km²
Valūta		spāņu reāls eskudo (no 1537. gada) spāņu dālderis (no 1598. gada) spāņu peseta (no 1869. gada)

Spānijas Impērija (spāņu: Imperio Español) sastāvēja no teritorijām un kolonijām, ko pārvaldīja Spānija.

Spānijas Impērija pastāvēja no Lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem un bija viena no pasaules pirmajām globālajām impērijām. Hābsburgu laikā Spānija sasniedza politiskās un ekonomiskās varas augstāko punktu, tādējādi tā kļuva par galveno globālo varu. Tās izveidošana 15. gadsimtā iesāka mūsdienu globālo laikmetu piecus gadsimtus ilgo Eiropas dominanci pasaulē. Spānijas ārpus Eiropas esošie teritoriālie pārvaldījumi pastāvēja no pirmajiem braucieniem uz Ameriku 1492. gadā līdz pēdējo Āfrikas valstu neatkarības iegūšanai 1970. gados. Šodien Spānijai ir tikai Kanāriju Salas un divi anklāvi Ziemeļāfrikas piekrastē — Seuta un Melilja, kas administratīvi ir tās daļa.

Vēsture

Spānijas Impērijas veidošanās sākās 15. gadsimta beigās, kad pēc Izabellas I un Ferdinanda II laulībām tika nostiprināta Kastīlijas un Aragonas dinastiskā savienība. 1492. gadā tika pabeigta Rekonkista, ieņemot Granādu, bet tajā pašā gadā Kristofors Kolumbs Spānijas monarhu uzdevumā devās pāri Atlantijas okeānam un sasniedza Ameriku. Šie notikumi radīja priekšnoteikumus plašas aizjūras impērijas izveidei.

16. gadsimtā Spānija strauji paplašināja savus valdījumus Amerikā. Ernans Kortess no 1519. līdz 1521. gadam iekaroja Acteku impēriju, savukārt Fransisko Pisarro 1530. gados pakļāva Inku impēriju. Spānijas kontrolē nonāca plašas teritorijas Centrālamerikā, Dienvidamerikā un Karību jūras reģionā. Koloniālā pārvalde tika organizēta vicekaraļvalstīs, no kurām nozīmīgākās sākotnēji bija Jaunspānijas vicekaraļvalsts un Peru vicekaraļvalsts.

Spānijas impērijas varenības kulminācija bija 16. un 17. gadsimtā. Kārļa V un īpaši Filipa II valdīšanas laikā Spānijas monarhija kontrolēja teritorijas Eiropā, Amerikā, Āzijā un Āfrikā. 1580. gadā, izveidojoties Ibērijas ūnijai, Spānijas karalis ieguva arī Portugāles troni un līdz ar to kontroli pār plašo Portugāles koloniālo impēriju.

Spānijas ekonomisko un militāro spēku lielā mērā balstīja Amerikas koloniju sudraba un zelta ieguve. Īpaši nozīmīgas bija Potosi sudraba raktuves. Dārgmetāli tika transportēti uz Eiropu pa regulāriem flotes maršrutiem, tomēr lielais dārgmetālu pieplūdums veicināja arī inflāciju un padarīja Spānijas ekonomiku atkarīgu no koloniju resursiem.

16. un 17. gadsimtā Spānija bija iesaistīta vairākos lielos Eiropas konfliktos. Tā karoja ar Franciju, Osmaņu impēriju, Angliju un sacēlušajām Nīderlandes provincēm. 1588. gadā Spānijas mēģinājums iebrukt Anglijā beidzās ar Spāņu armādas neveiksmi. Ilgstošie kari, valsts parādi un ekonomiskās problēmas pakāpeniski mazināja Spānijas dominējošo stāvokli Eiropā.

17. gadsimtā Spānijas politiskā ietekme turpināja samazināties. Trīsdesmitgadu kara un Francijas—Spānijas kara rezultātā tā zaudēja daļu savu Eiropas pozīciju. Vestfālenes miera sistēma un 1659. gada Pireneju miera līgums nostiprināja Francijas pieaugumu un Spānijas relatīvo vājināšanos.

Pēc Spānijas mantojuma kara 18. gadsimta sākumā pie varas Spānijā nāca Burboni. Utrehtas miera līgumu rezultātā Spānija zaudēja lielāko daļu savu Eiropas valdījumu, tomēr saglabāja plašo aizjūras impēriju. Burbonu valdīšanas laikā tika īstenotas administratīvas un ekonomiskas reformas, kuru mērķis bija pastiprināt centrālās varas kontroli pār kolonijām un palielināt to ekonomisko atdevi.

18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā impērijas stabilitāti satricināja kari ar revolucionāro un Napoleona Franciju. 1808. gadā Napoleons Bonaparts iebruka Spānijā un par karali iecēla savu brāli Žozefu Bonapartu. Spānijā sākās Spānijas Neatkarības karš, bet vienlaikus kolonijās Amerikā strauji pieauga neatkarības kustības.

No 1810. līdz 1820. gadiem lielākā daļa Spānijas koloniju Latīņamerikā izcīnīja neatkarību. Šajos procesos nozīmīga loma bija tādiem līderiem kā Simons Bolivars, Hosē de Sanmartins un Migels Idalgo. Līdz 19. gadsimta 20. gadu beigām Spānijas kontrolē Amerikā bija palikušas galvenokārt Kuba un Puertoriko, savukārt Āzijā saglabājās Filipīnas un vairāki mazāki valdījumi.

19. gadsimta beigās Spānijas impērija piedzīvoja vēl vienu būtisku sabrukuma posmu. Spānijas—ASV karā 1898. gadā Spānija tika sakauta un zaudēja Kubu, Puertoriko, Filipīnas un Guamu. Šie zaudējumi faktiski izbeidza Spānijas statusu kā vienai no vadošajām koloniālajām lielvalstīm.

20. gadsimtā Spānijai saglabājās galvenokārt nelieli koloniāli valdījumi Āfrikā. To vidū bija Spāņu Maroka, Spāņu Sahāra un Spāņu Gvineja. Lielākā daļa šo teritoriju ieguva neatkarību vai tika nodotas citām valstīm 20. gadsimta vidū un otrajā pusē. Ekvatoriālā Gvineja neatkarību ieguva 1968. gadā, bet Spānija no Rietumsahāras izstājās 1975. gadā.

Spānijas Impērija gandrīz četrus gadsimtus bija viena no lielākajām koloniālajām impērijām pasaulē. Tās mantojums būtiski ietekmēja Amerikas, Eiropas, Āfrikas un Āzijas politisko, kultūras un valodu attīstību, īpaši veicinot spāņu valodas un katoļticības izplatību.

Teritoriālās pretenzijas pēc 1975. gada

Seutas karte ar Perehilu kreisajā pusē

Marokai ir teritoriālas pretenzijas uz Seutu, Melilju un citām Spānijas suverēnajām teritorijām, kas ir daļa no tā dēvētās Lielās Marokas izveides idejas. Marokas policija un militārie spēki 2002. gada 11. jūlijā okupēja Perehilas salu, kurus pēc tam operācijas Romeo Sierra ietvaros izspieda Spānijas armija.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Spānijas Impērija.