Spānijas pilsoņu karš

Spānijas pilsoņu karš
Gernika pēc bombardēšanas 1937. gadā
Datums 1936. gada 17. jūlijs — 1939. gada 1. aprīlis (2 gadi, 8 mēneši, 2 nedēļas un 1 diena) Vieta Spānija Spāņu Maroka Vidusjūra Spāņu Gvineja Iznākums Nacionālistu uzvara, republikas sakāve gāšana un Franko diktatūras izveidošanās
Karotāji
Republikāņi	Nacionālisti
Komandieri un līderi
Manuels Asanja	Fransisko Franko Hosē Sanhurho
Spēks
450 000 kājnieku 350 lidmašīnas 200 tanku	600 000 kājnieku 600 lidmašīnas 290 tanku
Zaudējumi
175 000 nogalināto kaujas darbībā 100 000- 130 000 nogalināti civiliedzīvotāji frankistu zonā	110 000 nogalināto kaujas darbībā 50 000 nogalināti civiliedzīvotāji republikāņu zonā

Spānijas pilsoņu karš (spāņu: Guerra Civil Española) ilga no 1936. gada 17. jūlijam līdz 1939. gada 1. aprīlim. Karš sākās ar atsevišķu Spānijas armijas ģenerāļu sarīkotu apvērsuma mēģinājumu pret Spānijas Otro republiku, kurš izdevās tikai daļēji, aizsākot pilsoņu karu.

Apvērsumā Spānija izrādījās sadalīta starp divām naidīgām nometnēm: Fransisko Franko vadītajiem nacionālistiem un republikas atbalstītājiem. Nacionālistus atbalstīja konservatīvie, katoliskie spēki, kā arī galēji labējā Falangas partija. Republikāņu vidū bija gan centristi, kas atbalstīja kapitālistisku liberālo demokrātiju, gan revolucionāri anarhisti, komunisti un sociālisti.

Republikāņi saņēma militāro atbalstu no PSRS un Meksikas. Nacionālistus atbalstīja Hitlera Vācija, Musolīni fašistiskā Itālija un Salazara Portugāle. Turpretī Apvienotā Karaliste, Francija un ASV piekopa neiejaukšanās politiku. Karš beidzās ar nacionālistu uzvaru un Franko diktatūras izveidošanos, kas pastāvēja līdz 70. gadu beigām.

Latviešu karavīri

Spānijas pilsoņu karā republikāņu valdības pusē piedalījās ap 120 brīvprātīgo no Latvijas un 25 latvieši no Padomju Savienības.

PSRS latvieši ar viltotiem personas dokumentiem piedalījās pilsoņu karā kā instruktori un padomnieki internacionālajās brigadēs. No Latvijas latviešiem ievērojamāko lomu Spānijas pilsoņu karā spēlēja republikāņu armijas ģenerālštāba pulkvedis Voldemārs Ozols.

No Padomju Savienības latviešiem, kas 1936. gadā ieradās Spānijā, ievērojamākais bija ģenerālis Jānis Bērziņš, kas darbojās republikāņu armijas ģenerālštābā kā galvenais militārais padomdevējs. Viņš bija republikāņu armijas virspavēlnieka ģenerāļa Hozē Miajas (José Miaja) labā roka. Bez Bērziņa padomnieku grupā bija kara revolucionārās padomes loceklis Dāvids Beika, padomnieks aviācijas lietās Pēteris Pumpurs, padomnieks artilērijas lietās Vilhelms Kumelāns, padomnieks pretgaisa aizsardzības lietās Jānis Tikins, padomnieks tanku karaspēku lietās Pols Armāns, padomnieki izlūkdienesta lietās Arturs Sproģis, Kristaps Salniņš un citi. 1938. gada sākumā Padomju Savienība nāca pie slēdziena, ka karu uzvarēs Franko nacionālisti un tā gada vidū visu PSRS padomdevēju personālu atsauca no Spānijas.

1939. gada februārī pārējie latviešu karavīri šķērsoja Spānijas-Francijas robežu un tika internēti franču nometnes latviešu barakā (15 Compania Letton). Padomju diplomāti dažiem internētajiem, kā Rūdolfam Lācim (Vilkam), izkārtoja atļaujas caur Havras ostu ar padomju kuģi izbraukt uz Ļeņingradu. Pārējiem internētajiem latviešiem, arī Žanim Folmanim (Grīvam), Višī Francija ļāva atgriezties dzimtenē tikai pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā, kad vēl bija spēkā 1940. gada 28. septembra draudzības līgums starp PSRS un Vāciju. Daži latvieši palika Francijā un Otrā pasaules kara laikā darbojās franču pagrīdē pret vācu okupantiem.

Vēsture

Spānijas pilsoņu kara priekšvēsture saistīta ar dziļu politisko, sociālo un ekonomisko krīzi Spānijā 20. gadsimta sākumā. Valstī pastāvēja asas pretrunas starp monarhistiem un republikāņiem, konservatīvajiem un kreisajiem spēkiem, Katoļu baznīcu un antiklerikāļiem, zemes īpašniekiem un bezzemniekiem, kā arī centralizētas valsts piekritējiem un reģionālajiem autonomistiem Katalonijā un Basku Zemē.

1931. gadā pēc karaļa Alfonso XIII došanās trimdā tika pasludināta Spānijas Otrā republika. Republikas valdības sāka īstenot reformas: tika ierobežota Baznīcas ietekme, paplašinātas pilsoniskās tiesības, iecerēta zemes reforma, reformēta armija un piešķirta autonomija Katalonijai. Šīs reformas izraisīja spēcīgu pretestību konservatīvo, monarhistu, daļas armijas, Baznīcas un lielo zemes īpašnieku vidū.

1933. gada vēlēšanās uzvarēja labējie un centriski spēki, un daļa iepriekšējo reformu tika apturēta vai vājināta. Tas izraisīja kreiso spēku radikalizāciju. 1934. gadā Astūrijā notika strādnieku sacelšanās, kuru valdība apspieda ar armijas palīdzību. Šie notikumi vēl vairāk padziļināja sabiedrības polarizāciju.

1936. gada februāra vēlēšanās uzvarēja Tautas fronte, kurā apvienojās republikāņi, sociālisti, komunisti un citi kreisie spēki. Pēc vēlēšanām pieauga politiskā vardarbība, streiki, zemnieku zemju ieņemšana, sadursmes starp labējiem un kreisajiem paramilitārajiem grupējumiem un atentāti. Labējo aprindās nostiprinājās uzskats, ka republikas valdība nespēj uzturēt kārtību.

1936. gada 17. jūlijā Spānijas armijas vienības Spānijas Marokā sāka sacelšanos pret republikas valdību. Nākamajā dienā apvērsums izplatījās arī kontinentālajā Spānijā. To vadīja vairāki ģenerāļi, tostarp Emilio Mola, Hosē Sanhurho, Gonsalo Keipo de Ljano un Fransisko Franko. Apvērsums izdevās tikai daļēji: daļa teritoriju nonāca nemiernieku rokās, bet lielākajās pilsētās, tostarp Madridē, Barselonā un Valensijā, republikas atbalstītāji saglabāja kontroli.

Pēc neveiksmīgā apvērsuma Spānija sadalījās divās karojošās nometnēs. Nemiernieki, kurus vēlāk sauca par nacionālistiem, kontrolēja lielu daļu valsts ziemeļrietumu, Navarru, daļu Andalūzijas, Kastīlijas un Spānijas Maroku. Republikas valdība kontrolēja Madridi, Kataloniju, Valensiju, lielu daļu Vidusjūras piekrastes, Basku Zemes daļu un rūpnieciskos centrus.

Kara sākumā republikas zonā notika strauja sociālā revolūcija. Īpaši Katalonijā, Aragonā un citos reģionos anarhosindikālistu un sociālistu ietekmē tika kolektivizētas rūpnīcas, transports, lauksaimniecības zemes un pakalpojumu uzņēmumi. Tajā pašā laikā republikāņu zonā notika vardarbība pret garīdzniekiem, labējiem aktīvistiem un iespējamiem pretiniekiem. Nacionālistu zonā notika sistemātiskas represijas pret republikāņiem, arodbiedrību locekļiem, kreisajiem politiķiem, skolotājiem un citiem Franko pretiniekiem.

Svarīgs kara sākuma posms bija nacionālistu centieni pārvietot Āfrikas armiju no Marokas uz Spānijas kontinentālo daļu. Šajā procesā būtisku palīdzību sniedza Nacistiskā Vācija un Fašistiskā Itālija, nodrošinot transporta aviāciju un militāru atbalstu. Franko spēki virzījās no dienvidiem uz Madridi, pa ceļam ieņemot vairākas pilsētas. 1936. gada septembrī Franko tika pasludināts par nacionālistu vadoni jeb Generalísimo.

1936. gada rudenī nacionālisti sāka Madrides aplenkumu. Republikas galvaspilsētu aizstāvēja republikas armija, milicijas vienības un Internacionālās brigādes, kurās karoja brīvprātīgie no daudzām valstīm. Lai gan nacionālisti cerēja ātri ieņemt Madridi, pilsēta noturējās. Madrides aizstāvēšana kļuva par vienu no republikāņu pretošanās simboliem.

1937. gadā kara smaguma centrs pārcēlās uz valsts ziemeļiem. Nacionālisti ar vācu Kondora leģiona un itāļu aviācijas atbalstu uzbruka Basku Zemei, Kantabrijai un Astūrijai. 1937. gada 26. aprīlī tika bombardēta Gernika, kas kļuva par vienu no pazīstamākajiem kara civiliedzīvotāju bombardēšanas simboliem. Līdz 1937. gada rudenim nacionālisti bija ieņēmuši lielāko daļu republikas ziemeļu rūpniecisko apgabalu.

Republikāņu pusē pastāvēja asas iekšējas pretrunas. Komunisti, sociālisti, republikāņi, anarhisti un neatkarīgie marksisti atšķirīgi vērtēja kara un revolūcijas attiecības. 1937. gada maijā Barselonā izcēlās bruņotas sadursmes starp anarhistiem un POUM atbalstītājiem no vienas puses un komunistu un republikas valdības spēkiem no otras puses. Pēc šiem notikumiem pieauga komunistu ietekme republikāņu nometnē un tika ierobežota revolucionāro organizāciju patstāvība.

1937. un 1938. gadā abas puses veica vairākas lielas ofensīvas. Republikāņi mēģināja mainīt kara gaitu pie Brunetes, Belčites un Teruelas, taču nespēja panākt stratēģisku uzvaru. Nacionālisti pakāpeniski saglabāja iniciatīvu, jo tiem bija labāka militārā organizācija, stabilāka vadība un plašs Vācijas un Itālijas materiālais atbalsts.

1938. gada pavasarī nacionālisti sasniedza Vidusjūru, pāršķeļot republikas teritoriju divās daļās. Republikas valdība centās atjaunot iniciatīvu, sākot Ebro kauju 1938. gada jūlijā. Tā kļuva par lielāko un vienu no asiņainākajām kara kaujām. Sākotnēji republikāņi guva panākumus, bet pēc ilgām cīņām bija spiesti atkāpties.

Pēc Ebro kaujas republikas militārās iespējas bija gandrīz izsmeltas. 1938. gada beigās nacionālisti sāka ofensīvu Katalonijā. 1939. gada janvārī krita Barselona, un simtiem tūkstošu republikāņu karavīru un civiliedzīvotāju devās bēgļu gaitās uz Franciju.

1939. gada martā republikāņu zonā notika iekšējs apvērsums pret valdības vadītāju Huanu Negrinu, jo daļa republikāņu cerēja panākt mieru ar Franko. Tomēr Franko pieprasīja bezierunu kapitulāciju. 1939. gada 28. martā nacionālisti ieņēma Madridi, bet 1. aprīlī Franko paziņoja par kara beigām.

Kara rezultātā tika izveidota Fransisko Franko diktatūra, kas pastāvēja līdz Franko nāvei 1975. gadā. Pēc kara sekoja plašas represijas, ieslodzījumi, nāvessodi, trimda un politisko pretinieku vajāšana. Simtiem tūkstošu spāņu devās emigrācijā, īpaši uz Franciju, Meksiku un citām valstīm.

Spānijas pilsoņu karš kļuva par vienu no nozīmīgākajiem 20. gadsimta ideoloģiskajiem konfliktiem. Tas bieži tiek uzskatīts par priekšspēli Otrajam pasaules karam, jo tajā sadūrās fašisms, komunisms, anarhisms, sociālisms, liberālisms un konservatīvais autoritārisms, bet Vācija un Itālija izmēģināja jaunas militārās taktikas un bruņojumu.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Spānijas pilsoņu karš.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)