Persieši

Persieši
فارسی‌زبان

Persiešu apdzīvoto Irānas provinču karte (2010)
Visi iedzīvotāji
persiešu skaits variē no 35 līdz 90 miljoniem
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
Irāna Turcija Irāka
Valodas
persiešu valoda (un dažādās tās variācijas, piemēram, dari)
Reliģijas
dominējoši šiītu islāms, arī sunnītu islāms, sūfisms, kristietība, bahāisms, jūdaisms un zoroastrisms
Radnieciskas etniskas grupas
irāņu tautas

Persieši (persiešu: فارسی‌زبان, izrunā: /fɒːrsi-zæbɒːn/) ir irāņu tauta, kas runā persiešu valodā (farsi). Dominējošā reliģija ir šiītu islāms. Līdz 7. gadsimtam, kad Irānu iekaroja musulmaņi, dominējošā reliģija bija zoroastrisms.

Lielākā daļa persiešu dzīvo Irānā (veido nedaudz vairāk nekā pusi (61%) Irānas iedzīvotāju un lielākā daļa np tiem ir koncentrēti centrālajos, dienvidu un austrumu reģionos). Daudz persiešu mīt arī Turcijā un Irānā.

Persiešu kultūra un valoda joprojām ietekmē Centrālās Āzijas, Afganistānas, Tadžikistānas un citus reģionus. Terminu ‘persieši’ nereti attiecina arī uz citām Irānā dzīvojošajām etniskajām grupām, piemēram, uz beludžiem.

Vēsture

Persiešu vēsture ir cieši saistīta ar Irānas un plašāka Irānas kultūrtelpas reģiona vēsturi. Persiešu priekšteči piederēja pie irāņu tautām, kas 2. un 1. gadu tūkstotī p.m.ē. apmetās Irānas plato. Senajos avotos persieši sākotnēji saistīti ar Persīdas jeb Fārsa reģionu Irānas dienvidrietumos, no kura cēlies arī vēsturiskais nosaukums ''Persija''.

Senā Persija

Persieši pirmo lielo politisko nozīmi ieguva 6. gadsimtā p.m.ē., kad Kīrs II Lielais apvienoja persiešu ciltis un izveidoja Ahemenīdu impēriju. Pēc uzvaras pār mēdiešiem ap 550. gadu p.m.ē. Kīrs turpināja iekarojumus Mazāzijā un 539. gadā p.m.ē. ieņēma Babilonu.

Kīra un viņa pēcteču laikā Ahemenīdu impērija kļuva par vienu no lielākajām antīkās pasaules valstīm. Dārijs I izveidoja attīstītu administratīvo sistēmu, sadalot impēriju provincēs jeb satrapijās, kā arī attīstīja ceļu un sakaru tīklu. Impērija tās varenības laikā aptvēra teritorijas no Ēģiptes un Balkāniem līdz Centrālāzijai un Indas ielejai.

Ahemenīdu valdnieki izmantoja senpersiešu valodu, taču daudzvalodīgajā impērijā administratīvajām vajadzībām tika lietotas arī citas valodas, īpaši aramiešu valoda.

330. gadā p.m.ē. Ahemenīdu impēriju iekaroja Maķedonijas Aleksandrs. Pēc viņa nāves lielākā daļa Irānas nonāca Seleikīdu impērijas sastāvā, kur ievērojama bija hellēnisma kultūras ietekme.

Partiešu un Sasanīdu laikmets

3. gadsimtā p.m.ē. Irānā nostiprinājās Partas valsts, kuru pārvaldīja Arsakīdu dinastija. Partieši vairākus gadsimtus bija viens no galvenajiem Romas impērijas politiskajiem un militārajiem pretiniekiem austrumos.

224. gadā partiešu valsti sakāva Ardašīrs I, kurš nodibināja Sasanīdu impēriju. Sasanīdu laikā persiešu politiskā un kultūras ietekme atkal ievērojami pieauga. Par dominējošo reliģisko tradīciju kļuva zoroastrisms, savukārt viduspersiešu valoda kļuva par nozīmīgu administrācijas un literatūras valodu.

Sasanīdu impērija gandrīz četrus gadsimtus konkurēja ar Romas un vēlāk Bizantijas impēriju. Ilgstošie kari abas lielvalstis novājināja.

Arābu iekarojumi un islamizācija

7. gadsimtā Sasanīdu impērijā iebruka arābu musulmaņu karaspēks. Pēc sakāves Nehāvendas kaujā 642. gadā Sasanīdu vara strauji sabruka, bet pēdējais valdnieks Jezdegerds III tika nogalināts 651. gadā.

Irānas iekļaušana Arābu kalifātā aizsāka pakāpenisku iedzīvotāju islamizāciju. Zoroastrisms zaudēja savu agrāko dominējošo stāvokli, un vairāku gadsimtu laikā lielākā daļa persiešu pieņēma islāmu.

Tomēr arābu iekarojumi neizraisīja persiešu valodas un kultūras izzušanu. Persiešu kultūras tradīcijas saglabājās un vēlāk būtiski ietekmēja pašu islāma civilizāciju.

Persiešu kultūras atdzimšana

No 9. gadsimta Irānas austrumos un Centrālāzijā izveidojās vairākas vietējās musulmaņu dinastijas. Īpaši nozīmīga bija Samanīdu valsts, kuras laikā attīstījās jaunpersiešu valoda, kas tika rakstīta galvenokārt ar modificētu arābu rakstu.

Šajā laikā sākās persiešu literatūras uzplaukums. Viens no nozīmīgākajiem persiešu kultūras darbiem ir Firdousī eposs Šāhnāme („Ķēniņu grāmata”), kas pabeigts 11. gadsimta sākumā un apraksta Irānas mītisko un vēsturisko pagātni.

Persiešu valoda kļuva par nozīmīgu literatūras, pārvaldes un augstās kultūras valodu plašā teritorijā no Anatolijas un Kaukāza līdz Centrālāzijai un Indijas subkontinentam. To izmantoja arī vairākas dinastijas, kuru valdnieki etniski nebija persieši.

Mongoļu un Timurīdu laikmets

13. gadsimtā Irānu smagi skāra mongoļu iekarojumi. Čingishana un viņa pēcteču karaspēks izpostīja vairākas pilsētas un izraisīja ievērojamas demogrāfiskas un ekonomiskas pārmaiņas.

Vēlāk Irānas teritorijā izveidojās mongoļu Ilhanāts. Tā valdnieki pakāpeniski pieņēma islāmu un lielā mērā pārņēma persiešu administratīvās un kultūras tradīcijas.

14. un 15. gadsimtā ievērojama Irānas un Centrālāzijas daļa nonāca Timura un Timurīdu varā. Arī šajā periodā persiešu valoda saglabāja ļoti nozīmīgu vietu literatūrā, mākslā un valsts pārvaldē.

Safavīdu laikmets

1501. gadā Ismails I nodibināja Safavīdu valsti. Safavīdu valdīšana kļuva par vienu no nozīmīgākajiem pagrieziena punktiem Irānas un persiešu vēsturē.

Safavīdi pasludināja divpadsmitnieku šiismu par valsts reliģiju un veicināja Irānas iedzīvotāju pāreju no galvenokārt sunnītiska islāma uz šiītu islāmu. Šī politika būtiski ietekmēja mūsdienu Irānas reliģisko identitāti un atšķīra to no lielākās daļas kaimiņos esošo musulmaņu valstu.

Safavīdu laikā īpaši uzplauka arhitektūra, glezniecība, amatniecība un persiešu literārā kultūra. Isfahāna kļuva par vienu no ievērojamākajiem Tuvo Austrumu politiskajiem un kultūras centriem.

18. un 19. gadsimts

Pēc Safavīdu valsts sabrukuma 18. gadsimtā Irānā pie varas secīgi nonāca vairākas dinastijas. Nādiršahs izveidoja plašu, bet īslaicīgu impēriju, savukārt gadsimta beigās varu nostiprināja Kadžāru dinastija.

19. gadsimtā Persija nonāca pieaugošā Krievijas Impērijas un Lielbritānijas politiskajā un ekonomiskajā ietekmē. Abu lielvalstu konkurence par ietekmi Irānā bija daļa no plašākas ģeopolitiskās sāncensības Centrālāzijā, kas pazīstama kā Lielā spēle.

Karos ar Krievijas Impēriju Persija zaudēja lielu daļu savu teritoriju Dienvidkaukāzā. 19. gadsimtā vienlaikus pieauga Eiropas ekonomiskā un intelektuālā ietekme, bet Irānas sabiedrībā radās kustības, kas pieprasīja politiskas un administratīvas reformas.

1905.—1911. gada Persijas konstitucionālā revolūcija noveda pie konstitūcijas un parlamenta izveidošanas un kļuva par nozīmīgu posmu modernās Irānas politiskajā attīstībā.

20. gadsimts

1925. gadā Kadžāru dinastiju nomainīja Pehlevī dinastija. Rezā Šahs Pehlevī īstenoja valsts centralizāciju, sekularizāciju un modernizācijas reformas. 1935. gadā valdība starptautiskajā diplomātijā aicināja valsti oficiāli saukt par Irānu, lai gan nosaukums „Persija” turpināja pastāvēt kultūras un vēsturiskā kontekstā.

Pēc Otrā pasaules kara Irānā notika straujas sociālās un ekonomiskās pārmaiņas. Mohammads Rezā Pehlevī īstenoja modernizācijas programmu, kas pazīstama kā Baltā revolūcija, taču vienlaikus valstī pastāvēja autoritāra politiskā sistēma un pieauga opozīcija monarhijai.

1979. gada Irānas revolūcija gāza monarhiju, un tika izveidota Irānas Islāma Republika. Šiītu islāms ieguva centrālu lomu jaunās valsts politiskajā sistēmā.

Mūsdienās persieši veido lielāko Irānas etnolingvistisko grupu. Persiešu valoda ir Irānas oficiālā valoda un nozīmīgs kopējās kultūras elements daudzetniskajā Irānas sabiedrībā. Persiešu valodas un kultūras vēsturiskā ietekme saglabājas arī ārpus Irānas, īpaši Afganistānā, Tadžikistānā, Centrālāzijā, Kaukāzā un Dienvidāzijā.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Persieši.

• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
• Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)