Japānas Konstitūcija

Japānas Konstitūcija ir Japānas pamatlikums, kas stājās spēkā 1947. gada 3. maijā. Tā aizstāja Meidzi Konstitūciju un ieviesa parlamentāru demokrātiju, būtiski ierobežojot imperatora varu, pārvēršot viņu par valsts simbolu bez izpildvaras pilnvarām. Konstitūcija nostiprina varas dalīšanas principu starp likumdevēju, izpildvaru un tiesu, kā arī garantē plašas cilvēktiesības — vārda brīvību, pulcēšanās brīvību, dzimumu līdztiesību, tiesības uz izglītību un sociālo aizsardzību.

Tās slavenākais un unikālākais elements ir 9. pants, kas aizliedz karu kā nācijas suverēnas tiesības un liedz uzturēt militārus spēkus agresīvai rīcībai, tomēr praksē Japānai ir Pašaizsardzības spēki, kuru statuss tiek interpretēts konstitucionāli pieļaujamās robežās. Konstitūcija paredz divpalātu parlamentu, ar pārstāvju palātu un padomnieku palātu, kā arī ļauj iedzīvotājiem ievērojamu līdzdalību politiskajā procesā. Lai gan par konstitūcijas grozīšanu tiek diskutēts jau daudzas desmitgades, dokumenta stingrie grozīšanas noteikumi un sabiedrības attieksme ir nodrošinājuši tā nemainību vairāk nekā 75 gadus, padarot to par vienu no ilglaicīgākajām demokrātiskajām konstitūcijām modernajā pasaulē.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Japānas Konstitūcija.

Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)