Arābu raksts
| Arābu raksts | ||
|---|---|---|
| Tips | abdžads | |
| Valodas | arābu, persiešu, urdu, uiguru, kurdu, puštu, pandžabu (šahmuki), sindhu, azerbaidžāņu u.c. | |
| Laika periods | 3. gadsimts līdz mūsdienām | |
| Raksta virziens | no labās uz kreiso | |
| Izcelsmes rakstība |
Ēģiptiešu hieroglifi → Protosīnājas raksts → Feniķiešu alfabēts → Aramiešu raksts → Nabateju raksts → Arābu raksts | |
| Atvasinātās sistēmas |
N'ko raksts, Hanifi Rohindžas raksts, Persiešu alfabēts | |
| Unicode rangs | Arab | |
| ISO 15924 | Arab (160) | |
 | ||
| Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus. | ||
Arābu raksts ir rakstības sistēma, ko izmanto arābu valodā ar arābu alfabētu, kā arī un vairākās citās Āzijas un Āfrikas valodās. Tā ir otrā visplašāk izmantotā alfabētiskā rakstības sistēma pasaulē (pēc latīņu raksta),[1] otrā visplašāk izmantotā rakstības sistēma pasaulē pēc to lietojošo valstu skaita un trešā visplašāk izmantotā pēc lietotāju skaita (pēc latīņu un ķīniešu rakstības).[2]
Raksts vispirms tika izmantots tekstu rakstīšanai arābu valodā, jo īpaši Korānam, islāma svētajai grāmatai. Līdz ar reliģijas izplatīšanos tas kļuva par galveno rakstības sistēmu daudzās valodu saimēs, kā rezultātā arābu rakstā tika pievienoti jauni burti un citi simboli. Valodas, kurās to joprojām lieto, ir arābu, persiešu (farsi un dari), urdu, uiguru, kurdu, puštu, pandžabu (šahmuki), sindhu, azerbaidžāņu, malajiešu (džavi), javiešu, sundiešu, maduriešu un indonēziešu (pegonu), baloču, luri, kašmiriešu, čamu,[3] rohindžu, somāļu, mandinku un muru valoda, kā arī citas.[4] Līdz 16. gadsimtam to lietoja arī dažiem spāņu tekstiem, un pirms rakstības reformas 1928. gadā tā bija turku valodas rakstības sistēma.[5]
Vēsture
[labot | labot pirmkodu]Arābu raksts pieder pie semītu rakstības sistēmu saimes. Tā attīstība ir saistīta ar aramiešu rakstu, kas 1. gadu tūkstotī p.m.ē. bija plaši izplatīts Tuvajos Austrumos. No aramiešu raksta vēlāk izveidojās vairākas reģionālas rakstības, tostarp nabatiešu raksts, kas tiek uzskatīts par tiešu arābu raksta priekšteci.
Nabatiešu raksts tika lietots Nabatiešu valstī, kuras centrs atradās Petrā. Tas bija izplatīts aptuveni no 2. gadsimta p.m.ē. līdz 4. gadsimtam m.ē. Šajā periodā burtu formas pakāpeniski kļuva nošķirtākas no klasiskā aramiešu raksta un ieguva kursīvu, savienotu rakstības raksturu. Tieši šī burtu savienošana vēlāk kļuva par vienu no arābu raksta raksturīgākajām pazīmēm.
Par vieniem no senākajiem arābu raksta pieminekļiem tiek uzskatīti 4.—6. gadsimta uzraksti. Nozīmīgs ir Namaras uzraksts, kas datēts ar 328. gadu. Tas vēl saglabā nabatiešu raksta iezīmes, taču jau atspoguļo agrīnu arābu valodas rakstisko formu. 6. gadsimtā arābu raksts jau bija pietiekami nostiprinājies Ziemeļarābijā un Sīrijas dienvidu apgabalos.
7. gadsimtā, līdz ar islāma rašanos, arābu raksta nozīme strauji pieauga. Pēc Korāna pierakstīšanas arābu raksts kļuva par reliģiski un politiski nozīmīgu rakstības sistēmu. Kalifa Osmāna ibn Afāna laikā ap 650. gadu tika veikta Korāna teksta standartizācija, kas veicināja vienotas rakstības normas izplatīšanos visā agrīnajā islāma pasaulē.
Sākotnējā arābu rakstā nebija pilnībā attīstītas punktu un patskaņu zīmju sistēmas. Daudzi līdzskaņi tika pierakstīti ar vienādām vai ļoti līdzīgām burtu formām, un to nozīme bija jānosaka pēc konteksta. 7.—8. gadsimtā tika ieviestas diakritiskās zīmes, kas palīdzēja atšķirt līdzīgus burtus, piemēram, ب, ت un ث. Tajā pašā laikā attīstījās arī īso patskaņu apzīmēšanas sistēma, kas bija īpaši svarīga Korāna pareizai lasīšanai.
8.—10. gadsimtā arābu raksts sasniedza augstu standartizācijas pakāpi. Abāsīdu kalifāta laikā Bagdāde kļuva par nozīmīgu rakstniecības, zinātnes un kaligrāfijas centru. Šajā periodā attīstījās klasiskie arābu kaligrāfijas stili, tostarp kūfiskais raksts un vēlāk nashs. Kūfiskais raksts tika plaši lietots agrīnos Korāna manuskriptos un monumentālajos uzrakstos, savukārt nashs kļuva par ērtāku rakstības formu grāmatām un ikdienas tekstiem.
Viduslaikos arābu raksts izplatījās ārpus Arābijas pussalas. Pēc 7.—8. gadsimta arābu iekarojumiem tas nostiprinājās Sīrijā, Irākā, Ēģiptē, Ziemeļāfrikā un Pireneju pussalā. Vēlāk tas tika pielāgots arī nearābu valodām, piemēram, persiešu, urdu, puštu, sindhu un vairākām tjurku valodām.
Persiešu valodai arābu raksts tika pielāgots pēc islāma izplatīšanās Irānā 7.—8. gadsimtā. Tā kā persiešu valodā bija skaņas, kuru nebija klasiskajā arābu valodā, tika izveidoti papildu burti, piemēram, پ, چ, ژ un گ. Šī pielāgošanas prakse vēlāk ietekmēja arī citas valodas, kuras izmantoja arābu raksta variantus.
No 10. līdz 15. gadsimtam arābu raksts bija viena no galvenajām zinātnes un literatūras rakstības sistēmām islāma pasaulē. Ar to tika pierakstīti darbi matemātikā, astronomijā, medicīnā, filozofijā, ģeogrāfijā un tiesībās. Arābu raksts kļuva par starptautisku zinātnes un kultūras komunikācijas līdzekli plašā teritorijā no Spānijas līdz Centrālāzijai.
Osmaņu periodā arābu raksts tika lietots arī osmaņu turku valodā. Osmaņu impērijā tas saglabājās kā oficiālā rakstība līdz 1928. gadam, kad Turcijā tika ieviests latīņu alfabēts. Līdzīgas rakstības reformas 20. gadsimtā notika arī vairākās citās valstīs un padomju republikās, kur arābu rakstu aizstāja vispirms ar latīņu rakstu, vēlāk dažviet ar kirilicu.
20. gadsimtā arābu raksta lietojums vairākās valodās samazinājās modernizācijas, sekularizācijas un valodu politikas reformu dēļ. Tomēr tas saglabāja galveno nozīmi arābu valodā un turpināja pastāvēt kā svarīga rakstības sistēma persiešu, urdu un vairākās citās valodās.
Mūsdienās arābu rakstu lieto vairāk nekā 20 valstīs kā galveno arābu valodas rakstību, kā arī vairākās nearābu valodās. Tas tiek izmantots reliģijā, literatūrā, presē, izglītībā, digitālajā komunikācijā un valsts pārvaldē.
Alfabēts
[labot | labot pirmkodu]Arābu raksts tiek rakstīts no labās uz kreiso pusi. Lielākā daļa burtu maina savu formu atkarībā no atrašanās vietas vārdā — sākumā, vidū vai beigās. Klasiskais arābu alfabēts sastāv no 28 burtiem.
| Burts | Nosaukums | Transliterācija |
|---|---|---|
| ا | alif | ā / a |
| ب | bā’ | b |
| ت | tā’ | t |
| ث | thā’ | th |
| ج | jīm | j |
| ح | ḥā’ | ḥ |
| خ | khā’ | kh |
| د | dāl | d |
| ذ | dhāl | dh |
| ر | rā’ | r |
| ز | zāy | z |
| س | sīn | s |
| ش | shīn | sh |
| ص | ṣād | ṣ |
| ض | ḍād | ḍ |
| ط | ṭā’ | ṭ |
| ظ | ẓā’ | ẓ |
| ع | ‘ayn | ‘ |
| غ | ghayn | gh |
| ف | fā’ | f |
| ق | qāf | q |
| ك | kāf | k |
| ل | lām | l |
| م | mīm | m |
| ن | nūn | n |
| ه | hā’ | h |
| و | wāw | w / ū |
| ي | yā’ | y / ī |
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ «Arabic alphabet | Chart, Letters, & Calligraphy | Britannica». www.britannica.com (angļu). 2025-07-17. Skatīts: 2025-08-05.
- ↑ «The World’s 5 Most Commonly Used Writing Systems | Britannica». www.britannica.com (angļu). 2025-06-13. Skatīts: 2025-08-05.
- ↑ «Cham romanization table background. Library of Congress».
- ↑ Mirdehghan, Mahinnaz (2010-01-01). "Persian, Urdu, and Pashto: A comparative orthographic analysis". Writing Systems Research 2 (1): 9–23. doi:10.1093/wsr/wsq005. ISSN 1758-6801.
- ↑ Micrositios Exposiciones. «Exposición Virtual. Biblioteca Nacional de España». www.bne.es (spāņu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-02-18. Skatīts: 2025-08-05.